Es sāku jaunu darbu pirms 2 mēnešiem. Es strādāju Londonā, un uzņēmumam ir karstā galda politika. Es esmu peldējis apkārt. Līdz šim esmu bijis kluss, pats ēdu pusdienas. Es biju pieklājīgs pret citiem kolēģiem un paturēju sevi un savu personīgo dzīvi paturēju pie sevis. Pat tad, kad viņi man jautā par manu nedēļas nogali, ko es esmu darījis. Es to paturu neskaidri.
Daudzi kolēģi man pat nenorādīs nevienu diennakts laiku, un tas ir labi. Pēdējo nedēļu laikā esmu saņēmis noskaņojumu no mana kolēģa. Viņš arī ir diezgan un, tā kā 8/10 ir sievietes, tikai 20% ir puiši manā junioru līmenī.
Pagājušajā nedēļā viņš atnāca, lai lūgtu man kaut ko darīt, un viņš komentēja, ka es izskatos ļoti gudrs, un, kad viņš to pateica, viņš viegli uzbrauca ar roku uz manas rokas. Tas nelikās nepiemērots, bet, iespējams, tas bija pārāk draudzīgs vai pat koķets. Es varētu kļūdīties, bet tāda noskaņa man radās.
Tad šodien es sēdēju viena pati pusdienās (man labāk patīk ēst mierīgi un pēdējos 2 mēnešus ēdu viena), un viņš pienāca klāt un apsēdās pie mana sola. Mēs sākām runāt ar darba lietām, un tas bija diezgan jauki un mierīgi. Taču neilgi pēc tam uz soliņa pienāca bars citu meiteņu. Es ienīstu (un es domāju ienīstu!) lielu cilvēku grupu. Es jutos neērti, bet man bija jācenšas izveidot sarunu. Cilvēku pieplūduma dēļ bijām pretējos galos. Man izdevās labi sarunāties ar dažām meitenēm, bet viņš klusi aizgāja pusdienu pārtraukuma vidū/tuvojoties beigām.
Viņš parasti ir diezgan kluss birojā, un viņš zina, ka arī es esmu kluss. Un viņš vienmēr ir ļoti pieklājīgs un vienmēr pateicas man, ka palīdzēju viņam ar lietām. Man vienmēr šķiet, ka tas ir labi, par to man maksā.
Ko tu domā? Vai jūs domājat, ka viņš varbūt rada dažas noskaņas? Es domāju, ka es nekad nefotografētu tur, kur es ēdu, un, visticamāk, arī nekad nefotografēšu, taču man ir tāda noskaņa.