Mana mamma un daži zēni man to ir teikuši, un es vienmēr esmu to noraidījis, bet tagad tas mani mazliet satrauc, un es jūtos kā slikts cilvēks.
Man ir tikai 20, un es nekad agrāk neesmu jutusies tā, it kā būtu iemīlējusies. Man ir bijušas vienas attiecības, kurās man šķita, ka viņš man ļoti patīk, bet, godīgi sakot, tā nekad nebija pārāk dziļi, un es atzīstu, ka joprojām meklēju citur, tāpēc, iespējams, tas ir labākais beidzās. Vēl viens puisis, kurš, manuprāt, man ļoti patīk, sākotnēji sākās kā 8 mēnešus ilga simpatija. Galu galā viņš man teica, ka jūtas tāpat, tāpēc tā bija mūsu iespēja, bet es beidzu viņam pārsloties un devos uz koledžu. Vēlāk viņš ieguva draudzeni, un es turpināju viņu apčakarēt dažus nākamos gadus. Kad apmēram pēc gada runājām pa telefonu, viņš teica, ka viņam šķiet, ka es esmu ieinteresēts tikai tad, kad viņš nebija pieejams, un ka tiklīdz būsim kopā, es pieceļos un pametīšu viņu.
Tagad šis bija puisis, pret kuru man tiešām bija jūtas… vai vismaz es domāju, ka man tā bija. Bet ikreiz, kad mums bija paredzēts pavadīt laiku, es vienmēr jutos neērti un nekad neļāvu attiecībām materializēties. Tagad es jūtos dusmīgs uz sevi, it kā es būtu sabotējis potenciāli patiešām labas attiecības bez iemesla. Vai jūs domājat, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu jauns un vēl neesmu to atradis? Es to sapratu par sevi, ka man ir tendence daudz nomaldīties un es vēlos pilnveidoties. Es jūtos kā idiots, jo man šķiet, ka es zaudēju savu iespēju ar viņu, jo es neapstiprināju vai noliedzu to, ko viņš teica, un mēs neesam runājuši mēnesi.